Vēl from Cherry

Ak, jā, un vēl man ļoti gribās, lai kāds kaut ko uzraksta. Gribās zināt, kas notiek jūsu galvās, mīļie nedaudzie lasītāji.

Tāpēc, ja kāds sadūšojas, es ļoti priecāšos…

From Cherry

Es atzīstu, ka šajā te lapā ir iestājies panīkums. Ofēlija jau ilgāku laiku ir nozudusi.

Es esmu tepat, tikai man ir maz spēka. Es atzīstu, ka reizēm esmu par vāju, lai apsēstos un izklāstītu visu, kas man sakāms. Es labāk to paturu sevī, patiesībā man nav citas izejas. Reizēm man pietrūkst gribasspēka. Es ļauju savam nespēkam sevi uzveikt.

Es laikam nevarēšu nevienu no nedaudzajiem šī bloga lasītājiem (dažkārt dienā ir tikai 2, dažkārt vairāk kā 10) iepriecināt. Man ir iestājies morālās iztukšotības periods. Taču tai pat laikā es skaidri redzu, cik lielas lietas notiek pasaulē, cik lielas lietas var izdarīt viens cilvēks. Tās ir labas un tās ir sliktas lietas. Apziņa, ka cilvēks, kurš sevi pareizi noskaņojis, ieslēdzis savā galvā pareizo pogu, spēj bīdīt lietas uz priekšu neticamā ātrumā, palīdz man noturēties uz trases. Tomēr es velkos kaut kur pa trases malu, es neesmu vidū. Es nemaz nevarētu būt vidū, jo man patiesībā patīk tāda samērīga izolācija no visa un visiem.

Es nezinu, par ko ir šis ieraksts. Varbūt par to, ka izolācija patiesībā nav nekas slikts. Par to, ka reizēm tikai izolēšanās spēj piepildīt un palīdzēt izdzīvot. Man ir tristesse durera (skumjas, kas neaiziet) saasināšanās periods.

Es daru, bet nejūtu.

Un SI ir atpakaļ. Taču mana psihoterapeite teica – tad, kad tu beigsi ar to cīnīties (un es patiešām cīnos, ar zobiem un nagiem, līdz pilnīgam spēku izsīkumam), tev būs vairāk spēka, lai to izprastu, iepazītu un vienotos (pati ar sevi), panāktu stāvokli, kas tevi tik ļoti neiztukšo.

Laikam esmu izvēlējusies nepareizo taktiku. Bet es nezinu, kā ar to sadzīvot mierīgi.

Lai nu kā, es ceru, ka pavisam drīz varēšu šeit atstāt kādu lietderīgāku ierakstu.

Uz brīdi

From Cherry

Kā jūs domājat – vai SI ir riebīgi vai savā perversā veidā skaisti?

Man šķiet, ja es to nedarītu, es nespētu paciest šo skatu, man būtu nelabi. Bet ne jau fiziskā aspekta dēļ. To mentālo sāpju dēļ, ko kāds ir izlicis žiletes/naža/whatever griezienos, plosījienos.

Pēc tam paliek rētas. Un es savas gandrīz vai mīlu. Jo tās atgādina par cīņu. Par cīņas smagākajām kaujām.

Tai pašā laikā, rētas mani skumdina. Jo laiku pa laikam es radu sev jaunas.

Laikam beidzot jāatrod atbilde uz jautājumu – kāpēc es gribu pārtraukt pavisam?

Ko paklausīties:

Aizraušanās

From Cherry

Padomājiet – cik daudzas lietas jūs atmetat kā nederīgas, kaut patiesībā jūsu sirdis pēc tām tīko.

Tāpēc, ka jūs tās izlaižat caur sabiedrības “tā ir pieņemts, tā nav pieņemts” gaļasmašīnu un atstājiet tikai “ir pieņemts” lietas.

Es publiski aicinu visus, kas šo lasa, nākamreiz, kad jums uznāk šķietami dīvaina, bet atkārtota vēlme iemācīties šaut ar loku vai spēlēt bungas grupā, nedomāt neko citu kā tikai – uz priekšu. Es to īstenošu. Varbūt tas ir īstais ceļš (varbūt arī nē, bet varbūt tomēr jā).

Aizraušanās un sapņu īstenošana ir ceļš ārā no emociju slāpēšanas. Nevari pateikt kādam acīs, ka tev no viņa metas slikti? Uzsit pa bungām vai trāpi ar loku tieši mērķī. Izlaid sajūtas ārā. Ļauj tām pamest savu miesu, un tas dziedēs tavu dvēseli.

Man ir neīstenoti bērnības sapņi, par kuriem vēl joprojām žēl, ka tie nav īstenoti. Guess what?
Esmu ķērusies tiem klāt. Es mēģinu skatīties uz lietām no citas puses, ne no tās, ko sabiedrība, arī pavisam tuvi cilvēki, man uzspiež. Man ir apnikuši šie uzspiestie skatupunkti. Nopietni.

Aizraujieties ar kaut ko. Un paliks mazāk spēka/laika/vēlmes darīt sev pāri.

Par bērnību.

Tikko, smaidīdams, aiz sevis aizvēra durvis vienīgais cilvēks, kuru es no visas sirds ienīstu. Bet ienīst jau laikam nevar, nemīlot. Garāmgājēju no visas sirds neienīdīsi.

Tagad, sēžot un mēģinot nekliegt, nešķaidīt neko, es sāku aizdomāties, par to, cik bieži SI ir saistīts ar asarainu bērnību. Nevis tieši traģisku sausos faktos, bet asarainu. Cik daudzus cilvēkus es zinu, kuru bērnības ir bijušas asarainas un kuri necieš no tāda, vai citāda SI? Nevienu godīgi sakot. Bet cilvēkus ar asarainu bērnību es pazīstu daudz. Vieni nomoka sevi morāli, citi uzkrauj sev nepanesamas nastas, citi ķeras pie mūžīgiem strīdiem, citi jau jaunībā nodzerās [kas arī ir sava veida sevis ievainošana], daži dara sev pāri fiziski [un ne tikai graizās].

Es nemēģināšu tagad apgalvot, ka pie SI vienmēr ir vainīgi vecāki, lielie, ļaunie, kas nespēj pasargāt savus bērnus no asarām, kad paši ir problēmās līdz kaklam un paši raud. Nē. Arī vecāki ir tikai cilvēki.

Un tomēr, tas nemaina faktu, ka es nespēju iedomāties nevienu, kuram būtu SI un laimīga bērnība.

Tāpēc… Varbūt aizej un vienkārši samīļo savu meitu/dēlu/māšeli/brāļuku/ vienkārši uzsmaidi pretī nākošajam bērnam. Tas varbūt daudz nelīdzēs, bet.. ziniet, viens smaids, apskāviens, dažreiz nes sevī spēku izturēt vēl nedaudz ilgāk.

Un pacenties, nākošo reizi sabļaut uz vienkāršu sienu/sevi/papīru/sašķaidīt priekšmetu, nevis mazu bērnu, kurš ir nometis savas rotaļas ne tur.

Sīks kašķis it kā, bet katra asara atstāj pēdas. Tāpat, kā smaids.

Ofēlija.

Kā es tieku galā?

from Cherry

Kas ir mainījies? Vai manī ir miers? Jo es neko “sliktu” ar savu ādu neesmu darījusi kādu laiku.

Nē, miera nav. Vismaz ne tādā klasiskā veidā. Ir tikai izpratne. Reizēm izpratnes ir vairāk, reizēm mazāk, reizēm nav vispār. Šobrīd man ir mazliet izpratnes – par to, kur es tagad stāvu. Jau nākamajā mirkī var nebūt.

Mani nekad nav interesējuši un, visticamāk, neinteresēs cilvēki ar nonivelētām prasībām un ikdienišķu pieeju dzīvei, piemēram, karjera, labs darbs, dabūt naudu, smalks restorāns, utt., utt. Kādu laiku domāju, ka nav labi izdarīt skaļus un spontānus steitmentus, labāk paklusēt, kāds var padomāt, ka esi muļķis. Labi, varbūt tas attiecas uz Valsts Prezidentu, viņš tā nevar. Bet vajag runāt, pateikt kā ir. Man vajag. Tas ir labi. Netaisnoties, nelavierēt.

Jā, man patīk ļaudis, kas ir uz robežas. Bet, protams, ka es viņos atpazīstu sevi. Man patīk intelektuālas stulbības, tādas, kas, ja arī kādu aizvaino, tad smalki. Nekas brutāls vai agresīvs. Man patīk dīvaiņi, bet dīvaiņi, kas nav perversi. Perversi manā izpratnē ir, piemēram, pedofīli vai zoofīli.

Es runāju par estētiski un ētiski baudāmajiem dīvaiņiem – tiem, kas reizēm cieš no depresijas, trauksmes, nevar iemigt, jo gāžas virsū domu lavīna, tiem, kam šad tad nākas apstāties savādā veidā, lai spētu iet tālāk. Tiem, kas kļūdās atkartoti un to apzinās, bet savādāk nevar. Tiem, kas pārkāpj robežas un nokļūst citur, kur pārējiem ir bail iet (taču pārējiem patīk skatīties, kā to dara kāds cits).

Nu un kas, ka “no malas” (kādas?) tas neizskatās pieklājīgi vai normāli. Tas pats Ričijs (skat. zemāk) pateica patiesību par SI – self abuse is anti-social, aggression still natural. Cilvēki ir divkosīgi, dzīvo ar iebarotām patiesībām, nespēj atbrīvoties no svešiem viedokļiem. Mīlu tos, kam ir savējās, pašu atklātas patiesības, lai arī dīvainas reizēm.

Es nekad netikšu no tā (haosa) vaļā. Sakārtota dzīve un es – tas nav iedomājams. Taču es tikšu vaļā no SI.

Īstenībā, man taču nav jāraujas uz pusēm, lai kādam patiktu. Man jāraujas uz pusēm, lai patiktu sev.

Back to business

From Cherry

Es biju izgājusi. Biju uz vienas no savām vismīļākajām grupām koncertu. Nē, ne jau par Metallica, par tiem es neko nezinu. Es par Manikiem. Ak…

Šie puiši (kuri neizskatās pēc tradicionāliem rokstāriem) taisa tieši tādu mūziku, kas mani aiznes pa tiešo uz citām paralēlajām pasaulēm. Vienkārši dievīgi.

Pat neskatoties uz to, ka daži saka – bez Ričija (Ričijs Džeimss Edvardss, Richey James Edwards, pazudis bez vēsts vairāk kā 10 gadus atpakaļ), viņi ir vairs nav tie Maniki, kas bija. Viņi ir mainījušies, viņi ir spēcīgi, ļoti cilvēcīgi.

Lai nu kā, Ričijs bija slavens ar saviem eating disorders un self injury.

Es kādu laiku esmu turējusies. Un turos. Man nav nevienam jāatskaitās. Esmu es. Es pati. Es runājos ar sevi. Izrādās, tā tiešām var uzzināt jaunumus. Manī iekšā ir niknums un ļoti daudz citu emociju. Bet es nevaru tās izlaist laukā emocionāli. Tāpēc laižu fiziski. Bet ir citi ceļi. Oij.

Visi, kas dara sev pāri (alkohols, cigaretes, narkotikas, daudz liekā svara, pārāk mazs svars utt.) ir self injurers. Viņi nevar izlaist emocijas emocionāli, viņi laiž ķermeniski. Ietekmē ķermeni. Savu. Tie, kas tikai ākstās, tie lai iet d***t.

Ir vēls. No rīta droši vien pati nesapratīšu, ko te rakstu:)

Ričijs Džeimss

Dažreiz.

Dažreiz ir vērts mierīgi aiziet uz virtuvi, paņemt vienu no vecajiem, labajiem, plīstošajiem šķīvjiem un vienkārši triekt pret zemi.

Un atstāt. Vienkārši aiziet.

Tā skaņa un lauskas uz grīdas un enerģija, kas ielikta triecot šķivi pret grīdu nomierina.

Tiesa – nedrīkst palikt. Ir jāaiziet. Un jāsavāc vis, tikai tad, kad viss ir pārgājis.

Ofēlija.

-

Edit: Ir vērts sašķaidīt arī divus, ja vajag.

Nākamnedēļ

Atgriezīšos ar jaunām lietām. Labām lietām.

Atvainojos par ilgo klusēšanu.

Why. Tell me why?

Diemžēl. Bet es saņemšos. Šobrīd esmu mazliet dusmīga pati uz sevi, tādēļ kādu laiku neko nepostošu.