Es mēdzu savai problēmai apiet ar līgumu. Tas ir nelāgs paradums.
SI man ir kā dzīvokļa kaimiņš, kurš piemēslo visu dzīvokli, reizēm atstāj neaizgrieztu gāzi, kas draud ar visas mājas uzsprāgšanu (par laimi, es vienmēr laikus pamanu, ka gāze ir vaļā), reizēm neaizgriež ūdeni, un viss pludo. Vannas istaba ir pilna ar drazām.
Un ko es? Reizēm tikai palūdzu, klau, varbūt tu varētu sakopt mazliet aiz sevis, varbūt varētu būt uzmanīgāks, zini, es arī šeit dzīvoju. Un viņš kaut ko ātri atņurd, es pat īsti nesaprotu, ko, mazliet kādu laiku ir kārtīgāks, bet tad atkal viss ieiet vecajās sliedēs.
Un vairumā gadījumu, kad satiekamies virtuvē vai koridorā, es neko nesaku, tikai paeju garām, it kā nekas nebūtu. Bet iekšā viss vārās.
Man jāiemācās nevis lūgt, bet pieprasīt. Uzstādīt ultimātu, ja kaimiņš nebeigs mēslot koplietošanas telpās, es ieiešu viņa mazajā, smirdīgajā istabelē un izmetīšu visu no turienes laukā pa logu, izdezinficēšu visus kaktus. Tas viņam nepatiks. Viņš būs satriekts.
Man jāiemācās pieprasīt. Jo šis ir tāds dīvains īres līgums, kas paredz, ka man jādzīvo ar šo kaimiņu visu mūžu. Jāsadzīvo. Reizēm mums ir izdevies vienoties, bet tas vienmēr ir bijis uz laiku – nedēļu, divām vai mēnesi. Šoreiz tam jābūt konstanti. Šoreiz viņam jāsaprot, ka joki mazi.
Kā lai es panāku, ka viņš sabīstas un man paklausa?
