Tikko, smaidīdams, aiz sevis aizvēra durvis vienīgais cilvēks, kuru es no visas sirds ienīstu. Bet ienīst jau laikam nevar, nemīlot. Garāmgājēju no visas sirds neienīdīsi.
Tagad, sēžot un mēģinot nekliegt, nešķaidīt neko, es sāku aizdomāties, par to, cik bieži SI ir saistīts ar asarainu bērnību. Nevis tieši traģisku sausos faktos, bet asarainu. Cik daudzus cilvēkus es zinu, kuru bērnības ir bijušas asarainas un kuri necieš no tāda, vai citāda SI? Nevienu godīgi sakot. Bet cilvēkus ar asarainu bērnību es pazīstu daudz. Vieni nomoka sevi morāli, citi uzkrauj sev nepanesamas nastas, citi ķeras pie mūžīgiem strīdiem, citi jau jaunībā nodzerās [kas arī ir sava veida sevis ievainošana], daži dara sev pāri fiziski [un ne tikai graizās].
Es nemēģināšu tagad apgalvot, ka pie SI vienmēr ir vainīgi vecāki, lielie, ļaunie, kas nespēj pasargāt savus bērnus no asarām, kad paši ir problēmās līdz kaklam un paši raud. Nē. Arī vecāki ir tikai cilvēki.
Un tomēr, tas nemaina faktu, ka es nespēju iedomāties nevienu, kuram būtu SI un laimīga bērnība.
Tāpēc… Varbūt aizej un vienkārši samīļo savu meitu/dēlu/māšeli/brāļuku/ vienkārši uzsmaidi pretī nākošajam bērnam. Tas varbūt daudz nelīdzēs, bet.. ziniet, viens smaids, apskāviens, dažreiz nes sevī spēku izturēt vēl nedaudz ilgāk.
Un pacenties, nākošo reizi sabļaut uz vienkāršu sienu/sevi/papīru/sašķaidīt priekšmetu, nevis mazu bērnu, kurš ir nometis savas rotaļas ne tur.
Sīks kašķis it kā, bet katra asara atstāj pēdas. Tāpat, kā smaids.
Ofēlija.
bērnība. tā ir viena garumgara tēma. jo, protams, agrāk vai vēlāk viss aizved pie tās.
mana bērnība noteikti nav vērtējama kā traumatiska vai traģiska, taču, tā kā biju pārjūtīgs bērns, kas visu uztver ļoti personīgi, es ieguvu neizdzēšamas traumas tur, kur kāds bez piepūles varbūt izietu cauri sveikā. mani mēdza iespaidot fiziski, jo padomju laikos tā skaitījās laikam norma, ko daudzi vecāki nemaz neizvērtēja. taču vistrakāk bija ar histēriskajām kliegšanām par mazsvarīgiem, sadzīviskiem niekiem no mammas puses.
un salīdzināšanu. nemitīgi – citi bērni tādi, bet tu šitāda. un neļaušanu izteikties – sēdi klusu, kad runā pieaugušie.
tā es kļuvu ļoti intraverta, ar tik bagātu emocionālo pasauli, ka biju gandrīz pašpietiekama. jau no mazotnes rakstīju pasakas, stāstus un dzejoļus, pati “izdevu” grāmatiņas ar savām ilustrācijām. veidoju leļļu teātra izrādes.
un tad, jau pusaudža gados nāca viens punkts manā dzīvē, kas daudz ko mainīja. pati tikai lēnām sāku saprast, kā tas mani ietekmējis.
varu tikai minēt, kā būtu bijis, ja būtu bijis savādāk. taču ir tikai šodiena. pagātne – tur es neko vairs nevaru darīt.
es, piemēram, nepazīstu nevienu, kurš nopietni sevi ievaino. es nezinu, kā ir asarainām bērnībām. tagad saprotu, ka ļoti maz ko zinu par citu cilvēku bērnībām. es zinu kādu traģisku bērnību, jo tas ir man tuvs cilvēks. un vēl es zinu normālu bērnību, kas tomēr ir novedusi pie pastāvīgas depresijas, zālēm un trauksmes. var jau būt, ka es to bērnību tikai nojaušu, kā ir patiesībā, nemaz nezinu.
tieksme uz SI rodas jau bērnībā. tieksme darīt pāri sev, ne citiem.
ai, ir tik daudz lietu, par kurām pat grūti runāt. tāda lavīna gāžas.
analizēt nav jēgas. jo – ko tas dos?
bērnību jāatstāj tur, kur tā ir. vilkt to līdzi nozīmē nekad netikt vaļā ar daudziem saviem dēmoniem.
agrāk man šķita ļoti svarīgi uzzināt, izanalizēt, kāpēc es sevi ievainoju. tagad tā vairs nav. svarīgi ir saprast, kā pārstāt. ne jau tikai uz mēnesi vai diviem. pavisam.
Patiesībā jau es vairāk domāju nevis tieši par pagātni, bet par nākotni. Par tiem mazajiem bērneļiem, kurus redzam uz ielām, vai pieskatām brīvajā laikā.
Es zinu – kavēšanās pagātnē varbūt atradīs atbildi uz jautājumu kapēc, bet nekad neatradīs reālu atbildi uz jautājumu kā. Es to jau sen esmu atmetusi.
Es vairāk pārdomājot savu bērnību, savas asaras, it kā nesvarīgos sīkumus, visu to, ko bija izraisījusi neiecietība un neizpratne un viena apskāviena trūkums.. Ja man blakus būtu bijis kāds mazs bērns, es vienkārši būu pametusi visu – arī asaras, un ietu ar mazo paspēlēties. Cerība, ka dažas minūtes smaidu un smieklu, palielinās iespējamību, ka nākotnē būs par vienu cilvēku, kas ir brīvs no SI, vairāk.
Jo dažreiz aizdomājoties, saprotu, ka bija viena apskāviena, smaida par maz.
Un pat tad, ja tas viens smaids atsevišķi ņemts neko daudz nemaina, tā ir daļa no kopuma.
tieši tā – kā nevis kāpēc. man vajadzēja ilgu laiku, lai to saprastu.
ar cilvēkiem notiek līdzīgas lietas, līdzīgas sajūtas, izjūtas. tikai viņi dažādi to visu uztver, dažādi pārdzīvo un reaģē. es par to daudz domāju.
bet tagad es vairs neuzdodu jautājumu – kāpēc es sevi ievainoju, kāpēc man reizēm uznāk tādas pasaulīgās skumjas (man nepatīk vārds depresija, kļuvis tik banāls), ka nekas un neviens nevar mani iepriecināt. es iegrimstu sevī. es zinu, ka šī sajūta ir zināma daudziem. bet tas neko nelīdz. jo tu šajā sajūtā vienmēr esi un būsi viens. man šī sajūta reizēm mēdz būt ilgi.
par bērnību varu piekrist. tikai mani māc bažas, ka ir cilvēki, ne mazums tādu, kas nedomā, vienkārši dara. tāpēc pasaule nekad nebūs ideāla. viņi iepļaukās savus bērnus, ne aci nepamirkšķinot nosauks riebīgos vārdos. patiesībā ar bērnu tam laikam ir maz sakara, tam ir sakars ar vecāku dusmām, ko viņi nekādi nevar realizēt nekur citur.
es, piemēram, realizēju tās caur SI. un tagad man jāmeklē citi ceļi, saprotams.
bet pasaule jau arī nebūtu ideāla, ja visi domātu. iespējams, būtu vēl trakāk. pārāk daudz domāšanas nogalina emocijas. un tu lēnām jūc prātā, sāc sevi postīt. bet labāk sevi, ne citus. lai gan – ja sev dari pāri, tad kaut kādā mērā dari pāri arī citiem. vismaz tiem, kuri tevi mīl.
laikam tādiem kā man domāšana ir pat kaut kādā ziņā kaitīga. un es visu uztveru personiski, lai gan atklāti es to nekad neatzīšu.
Ofēlij, gribēju tev pajautāt, kādu mūziku tu klausies?
Sveikas, metenes!
Gribēju tikai pateikt, ka uzmanīgi jūs lasu. Keep up the good work
Paldies, Mia!
Tiešām:)