From Cherry

Es atzīstu, ka šajā te lapā ir iestājies panīkums. Ofēlija jau ilgāku laiku ir nozudusi.

Es esmu tepat, tikai man ir maz spēka. Es atzīstu, ka reizēm esmu par vāju, lai apsēstos un izklāstītu visu, kas man sakāms. Es labāk to paturu sevī, patiesībā man nav citas izejas. Reizēm man pietrūkst gribasspēka. Es ļauju savam nespēkam sevi uzveikt.

Es laikam nevarēšu nevienu no nedaudzajiem šī bloga lasītājiem (dažkārt dienā ir tikai 2, dažkārt vairāk kā 10) iepriecināt. Man ir iestājies morālās iztukšotības periods. Taču tai pat laikā es skaidri redzu, cik lielas lietas notiek pasaulē, cik lielas lietas var izdarīt viens cilvēks. Tās ir labas un tās ir sliktas lietas. Apziņa, ka cilvēks, kurš sevi pareizi noskaņojis, ieslēdzis savā galvā pareizo pogu, spēj bīdīt lietas uz priekšu neticamā ātrumā, palīdz man noturēties uz trases. Tomēr es velkos kaut kur pa trases malu, es neesmu vidū. Es nemaz nevarētu būt vidū, jo man patiesībā patīk tāda samērīga izolācija no visa un visiem.

Es nezinu, par ko ir šis ieraksts. Varbūt par to, ka izolācija patiesībā nav nekas slikts. Par to, ka reizēm tikai izolēšanās spēj piepildīt un palīdzēt izdzīvot. Man ir tristesse durera (skumjas, kas neaiziet) saasināšanās periods.

Es daru, bet nejūtu.

Un SI ir atpakaļ. Taču mana psihoterapeite teica – tad, kad tu beigsi ar to cīnīties (un es patiešām cīnos, ar zobiem un nagiem, līdz pilnīgam spēku izsīkumam), tev būs vairāk spēka, lai to izprastu, iepazītu un vienotos (pati ar sevi), panāktu stāvokli, kas tevi tik ļoti neiztukšo.

Laikam esmu izvēlējusies nepareizo taktiku. Bet es nezinu, kā ar to sadzīvot mierīgi.

Lai nu kā, es ceru, ka pavisam drīz varēšu šeit atstāt kādu lietderīgāku ierakstu.