Nu labi, ierakstīšu arī es kaut ko, jo citās vietās, kur rakstu, nevaru to pateikt.
Naktīs, kad strādāju 24 stundas no vietas un šķiet, ka tas nekad nebeigsies, ļaujos SI. Kad kaut kur tīmeklī pamanu, ka cilvēks, kurš reiz iedragāja manu dzīvi un aizgāja tālāk svilpodams, it kā nekas nebūtu noticis, gudri spriež par lietām, mani pārņem kaut kāds niknums un es ļaujos SI. Kad cits cilvēks, kuram bija mani jāatbalsta, mani vaino manis pašas dzīves negadījumos, es ļaujos SI. Reizēm nezinu, kurš ir vainīgs šajos “dzīves negadījumos”, pārmetumi atbalstoša vārda un padoma vietā vai tomēr es pati, un ļaujos SI. Bet kopumā man iet labi. Reizēm pārtraucu attiecīgā brīža pašdestruktīvās darbības, līdzko saprotu, ka atkal to daru nekontrolētu emociju vai sajūtu dēļ, bet ir reizes, kad pain feels too good un nedēļu pēc tam staigāju apģērbā ar garām piedurknēm, protams, atkal vainojot sevi un apņemoties “never again”. Tas, kas tiešām palīdz, ir emociju apzināšanās – kāpēc to daru, ka tā ir tikai vainas apziņa vai sekas pārmērīgām (un tāpēc neizpildītām) prasībām pret sevi, kas laužas ārā, ka tas man ir piedodami un manas rokas pie tā nekādi nav vainojamas. Tas palīdz apstāties. Tad pagatavoju sev karstu dzērienu un skatos YouTube klipus ar mūziku, kas paņem mani līdzi. Varbūt apzināties, kas tieši ir tas, ko jūtam, un kāpēc to jūtam (nevis vienkārši “gruzīties”), sev piedot, parūpēties par sevi kā par mazu bērnu, pagatavojot sev karstu tēju un uzliekot mīļāko dziesmu, ir tas, kas varētu palīdzēt vēl kādam.
4092008
cherry berry(07:30:32) :
1. Ofēlij, vai ari tevi viss ok?
2. Par ļaušanos SI un nožēlu pēc tam. Man šķiet (varbūt tas ir stulbi tā salīdzināt), tas ir līdzīgi kā ar alkohola lietošanu (patiesībā tas ir vēl izteiktāk). Tu dzer un tev ir super duper labi vienā mirklī, taču tu esi pārkāpis robežu, tu pats to jūti kaut kur zemapziņā. Tāpēc nākamā dienā ir ļoti, ļoti slikti un tu sev apsoli “nekad vairs”. Ar SI ir atšķirīgi, jo SI savā ziņā ir kā kontrole un kontroles zaudēšana vienā hibrīdā. Tas nozīmē, ka tu kontrolē fiziskās sāpes, un tā ir laba sajūta (tikai uz to brīdi, protams), bet no otras puses tu nekontrolē savu rīcību. Tā vismaz man ir. Es aizpeldu šajos brīžos par tālu no veselā saprāta. Tāpēc nākamajā rītā negribas celties, gribas gulēt un gulēt. Tās sajūtas ir tik draņķīgas. Neizpratne. Kāpēc es to daru, ja man pēc tam ir slikti? Es taču neesmu sazāļota vai nohipnotizēta, kāpēc tad es nespēju kontrolēt savu rīcību?
Vienīgā atbilde, līdz kurai esmu nonākusi – ja nebūtu SI, iespējams, būtu daudz sliktāk.
Un neskatoties uz to, gribas to izbeigt.
Man jau ir pietiekami daudz rētu.
3. Esmu pārtraukusi iet pie psihoterapeites. Nespēju justies komfortabli viņas klātbūtnē. Viņa vēl nezin, ka es nebūšu.
30112008
Runcene(11:40:40) :
es nerakstiishu gari. vien to, ka nedriikst padoties. atveseljoshanaas jebshu dveeseles dziishana ir leens process. buus kalni un arii lejas, kad var sanaakt mazliet iestigt. no lejaam nav jaabiistas, bet taas jaaizdziivo… skumstot varbuut… un tad? ja ir skumji, tad jaaskumst, bet nedriikst beegt projaam. no sevis. no saapeem. veiksmi…
Nu labi, ierakstīšu arī es kaut ko, jo citās vietās, kur rakstu, nevaru to pateikt.
Naktīs, kad strādāju 24 stundas no vietas un šķiet, ka tas nekad nebeigsies, ļaujos SI. Kad kaut kur tīmeklī pamanu, ka cilvēks, kurš reiz iedragāja manu dzīvi un aizgāja tālāk svilpodams, it kā nekas nebūtu noticis, gudri spriež par lietām, mani pārņem kaut kāds niknums un es ļaujos SI. Kad cits cilvēks, kuram bija mani jāatbalsta, mani vaino manis pašas dzīves negadījumos, es ļaujos SI. Reizēm nezinu, kurš ir vainīgs šajos “dzīves negadījumos”, pārmetumi atbalstoša vārda un padoma vietā vai tomēr es pati, un ļaujos SI. Bet kopumā man iet labi. Reizēm pārtraucu attiecīgā brīža pašdestruktīvās darbības, līdzko saprotu, ka atkal to daru nekontrolētu emociju vai sajūtu dēļ, bet ir reizes, kad pain feels too good un nedēļu pēc tam staigāju apģērbā ar garām piedurknēm, protams, atkal vainojot sevi un apņemoties “never again”. Tas, kas tiešām palīdz, ir emociju apzināšanās – kāpēc to daru, ka tā ir tikai vainas apziņa vai sekas pārmērīgām (un tāpēc neizpildītām) prasībām pret sevi, kas laužas ārā, ka tas man ir piedodami un manas rokas pie tā nekādi nav vainojamas. Tas palīdz apstāties. Tad pagatavoju sev karstu dzērienu un skatos YouTube klipus ar mūziku, kas paņem mani līdzi. Varbūt apzināties, kas tieši ir tas, ko jūtam, un kāpēc to jūtam (nevis vienkārši “gruzīties”), sev piedot, parūpēties par sevi kā par mazu bērnu, pagatavojot sev karstu tēju un uzliekot mīļāko dziesmu, ir tas, kas varētu palīdzēt vēl kādam.
1. Ofēlij, vai ari tevi viss ok?
2. Par ļaušanos SI un nožēlu pēc tam. Man šķiet (varbūt tas ir stulbi tā salīdzināt), tas ir līdzīgi kā ar alkohola lietošanu (patiesībā tas ir vēl izteiktāk). Tu dzer un tev ir super duper labi vienā mirklī, taču tu esi pārkāpis robežu, tu pats to jūti kaut kur zemapziņā. Tāpēc nākamā dienā ir ļoti, ļoti slikti un tu sev apsoli “nekad vairs”. Ar SI ir atšķirīgi, jo SI savā ziņā ir kā kontrole un kontroles zaudēšana vienā hibrīdā. Tas nozīmē, ka tu kontrolē fiziskās sāpes, un tā ir laba sajūta (tikai uz to brīdi, protams), bet no otras puses tu nekontrolē savu rīcību. Tā vismaz man ir. Es aizpeldu šajos brīžos par tālu no veselā saprāta. Tāpēc nākamajā rītā negribas celties, gribas gulēt un gulēt. Tās sajūtas ir tik draņķīgas. Neizpratne. Kāpēc es to daru, ja man pēc tam ir slikti? Es taču neesmu sazāļota vai nohipnotizēta, kāpēc tad es nespēju kontrolēt savu rīcību?
Vienīgā atbilde, līdz kurai esmu nonākusi – ja nebūtu SI, iespējams, būtu daudz sliktāk.
Un neskatoties uz to, gribas to izbeigt.
Man jau ir pietiekami daudz rētu.
3. Esmu pārtraukusi iet pie psihoterapeites. Nespēju justies komfortabli viņas klātbūtnē. Viņa vēl nezin, ka es nebūšu.
es nerakstiishu gari. vien to, ka nedriikst padoties. atveseljoshanaas jebshu dveeseles dziishana ir leens process. buus kalni un arii lejas, kad var sanaakt mazliet iestigt. no lejaam nav jaabiistas, bet taas jaaizdziivo… skumstot varbuut… un tad? ja ir skumji, tad jaaskumst, bet nedriikst beegt projaam. no sevis. no saapeem. veiksmi…