Rētas jau nepaliek tikai miesā.

Aizvakardien vairākas reizes nonācu pie šī slēdziena. Rētas jau nepaliek tikai miesā. Varbūt paliek kāda svītra, vai slikti saaugusi rēta, bet visvairāk jau naži, žiletes, adatas, uguns un vis pārējais atstāj rētas iekšienē. Dvēselē, sirdī, prātā, būtībā, sauciet to kā gribiet. Es to saukšu par būtību.

Mani mēģināja pierunāt beidzot uzvilkt ko atklātāku, pareizāk sakot – atkailināt kājas. Uzvilkt kādus no tiem vasaras svārciņiem, kas glabājās skapī nēsāšanai virs džinsu biksēm,  panākt lai visi atskatās, panākt to, ka meitenes mēģina novērst savu puišu skatienus no manām kājām. Dīvaini, bet fakts, ka uz manām kājām ir rētas [pietam daudz], sāpina gandrīz visvairāk. Par rokām vienalga, par visu pārējo pārsvarā arī, bet tieši kājas es nebiju atkailinājusi jau gadiem. Tieši tāpēc, ka tur bija bijušas rētas. Tagad tās jau ir sen sadzijušas un ir palikušas vien kādas 4-5 nedaudz neveiksmīgāk aizdzijušas, un tās pašas gana augstu, lai zem svārkiem, kas nerobežojas ar platas jostas nosaukumu tās neredzētu. Un tomēr, es nekad, nekad kopš pašas pirmās rētas uz kājām nebiju vilkusi svārkus.

Mani pierunāja to izdarīt un vēlāk, spoguļa priekšā, ejot pa ielu, redzot, ka puiši atskatās, apzinoties, ka es izskatos labi, apzinoties, ka uz mani neatskatās tāpēc, ka es izskatos dīvaini, es prātoju kāpēc es nebiju atļāvusies. Rētas nevarēja redzēt itin nemaz, bet… Un vienā mirklī es sapratu. Iekšējā būtībā visas tās rētas ir iegrieztas daudz dziļāk nekā ķermenī. Iekšienē lielākā daļa no rētām vēl asiņo, vai nesen sākušas dzīt, pat tad, ja pašas sāpes jau aizmirstas.

Un savā ziņā, priekš manis jebkura no manis pašas radītajām rētām ir tik dziļi personiska, ka brīžiem šķiet – es pa ielu drīzāk ietu ar atsegtām intīmajām vietām, nekā parādītu kādam, kuru neuztveru kā daļu no sevis, savas rētas. Jo šķiet, ka katrā rētā ir palikusi maza daļiņa to sāpju, izmisuma, vai jebkā, kas ir vadījis roku radot šīs rētas, pat tad ja paši iemesli ir aizmirsti. Un šīs sāpes tomēr ir sasodīti personīgas. Un brīdī, kad viņas ir tik daudz – tās ir daudz personīgākas par gandrīz jebko citu. Pat tad, ja no tām ir palikusi tikai nedaudz savādāk saaugusi āda, tumšāka svītriņa, vai maza iedobīte.

Bet jā, lai nu kā – es tomēr saņēmos un izgāju uz ielas vasaras svārciņos, bez ierastajām biezajām zeķubiksēm vai garajām biksēm apakšā. Un pat nopirku divus pavisam īsus sarafāniņus, kuri necaurspīdīgas zeķubikses/bikses zem sevis nejutīs. To es apsolīju pati sev.

Laikam šādas apņemšanās ir svarīgi soļi ceļā uz atveseļošanos.

Ofēlija.

Mūzika

Gribu dzirdēt komentārus. Kas jums, dārgie lasītāji, ir aktuāls tieši tagad? Ko jūs klausāties, kad gribās iedvesmoties vai tikt vaļā no skumjām, vai varbūt tieši otrādi – paskumt un pažēlot sevi?

Mana liste:

Iedvesmai un totālai garastāvokļa uzlabošanai:

The Kooks, Always Where I Need To Be

Retro sajūtai un netveramām, skaistām skumjām:

Fleetwood Mac, Seven Wonders

Paraudāšanai

Skat. dažas tēmas zemāk Nouvelle Vague kaveru dziesmai Give Me The Words

Saulainai pēcpusdienai un atmiņām par bijušo:

Amy Winehouse, Tears Dry On Their Own

To be continued…

Novēloti.

Biju nolēmusi uzrakstīt tajā pašā vakarā, kad tiku pievienota kā autors, bet nesanāca.

Tajā pašā vakarā, pirmo reizi aptuveni pusgada laikā norāvos. Nazis pēkšņi šķita kā vecs, mīļš draugs, tik vilinoši ass un pasaule šķita tik sasodīti trula. Un pēc tam bija tāds kā.. kauns, riebums rakstīt tādai, neizturējušai, ar vēl vaļējām rētām, par to kā izturēt. Muļķīgs veids, kā norauties, bet gatavojot vakariņas vienam cilvēkam, laikam ir visvienkāršāk to izdarīt.

Visas šīs 12 dienas iztiku bez jebkādiem nažiem. Pati bez sviesta nažiem. Nezinu kas mani pārsteidza vairāk – tas cik sarežģīti ir iztikt bez nažiem, vai tas ka es to izturēju tik ilgi. Šodien vienkārši uznāca klikšķis, ka vairāk nevajag turēties pa gabalu no nažiem, ka vairāk jau es tā nedarīšu. Līdz nākamajai reizei. Tapēc tagad, paralēli taisu auksto zupu, paņēmusi pašu lielāko un asāko nazi mājā. Kā par spīti. Lai pierādītu sev, ka esmu gana stipra, lai turētos pretī šim vilinājumam.

Pēkšņi atcerējos, ka tieši tāpat viss bija pirmo reizi. Naži vienmēr ir vilinājuši, fascinējuši, bijuši mīļi un pāris reizes aizsargājuši. Kā veci draugi. Kā tie draugi, kas ir daudz vecāki par tevi, tāpēc zin vairāk. Nezinu, kurš skumju iemesla numurs bija tovakar, bet atkal biju viena mājās un atkal mēmi kliedzu. Un tieši toreiz radās vārdi, kurus es šķiet pasaku pie katras rētas. Nazis tik ass un pasaule tik trula.

Muļķīgi tā teikt, bet laikam jau apkārt notiekošais ir tieši tas, kas mani vienmēr ir novedis tik tālu.

-

Pirms iesūtīšanas pārlasot
rakstu, sapratu, ka vēlarvien to visu uzskatu kā skaistu, bet kaitīgu netikumu. Gluži tāpat kā cigaretes – uz mirkli ir labi, bet vēlāk būs slikti.

Tā nedrīkst domāt. Es zinu, bet nestāstiet to man tagad.

Ofēlija.

Prieks

Man prieks, ka cītīgi līgojāt. 23.06. statistikas līkne stāv uz 0.
Es arī biju devusies ārpus pilsētas un globālā tīmekļa varas.
Man bija skaisti lauku Jāņi.

Es sapratu (drīzāk – atcerējos) to, ka dabai ir liels dziedējošs un nomierinošs spēks. Laukos, kaut tur ir smagi lauku darbi un nevar gulēt un gurķoties, ja negrib, lai viss aiziet postā, harmonija atnāk pati par sevi. Tāda nenodefinējama – caur nogurumu un svaigām zemenēm ieplūstoša. Tīrais gaiss, mežs, dīķi. Puķes un augļu kociņi, un vagas. Var jau būt, ka tā ir tikai ilūzija, un saspringums atgrieztos pēc kādas nedēļas vai divām. Tomēr šķiet, ka lauku gaiss un visas lietas, ko tur var (un nevar) darīt, dod lielu mieru tādām nemierīgām dvēselēm kā man.

Es gan esmu 95% pilsētas bērns. Un lauki lielās devās mani mazliet biedē. Lauki – tas ir nopietni.

Trakule Kortnija

Vārds

Šodien sapratu, ka vārds ‘normāls’ ir visnenormālākais vārds no visiem.

Tas ir pretdabisks.

Tam nav definīcijas. Kas ir normāls? Kurš ir normāls?

Vai normāls ir skaists, labs un interesants? I highly doubt.

Kaimiņš uz mūžu

Es mēdzu savai problēmai apiet ar līgumu. Tas ir nelāgs paradums.

SI man ir kā dzīvokļa kaimiņš, kurš piemēslo visu dzīvokli, reizēm atstāj neaizgrieztu gāzi, kas draud ar visas mājas uzsprāgšanu (par laimi, es vienmēr laikus pamanu, ka gāze ir vaļā), reizēm neaizgriež ūdeni, un viss pludo. Vannas istaba ir pilna ar drazām.

Un ko es? Reizēm tikai palūdzu, klau, varbūt tu varētu sakopt mazliet aiz sevis, varbūt varētu būt uzmanīgāks, zini, es arī šeit dzīvoju. Un viņš kaut ko ātri atņurd, es pat īsti nesaprotu, ko, mazliet kādu laiku ir kārtīgāks, bet tad atkal viss ieiet vecajās sliedēs.

Un vairumā gadījumu, kad satiekamies virtuvē vai koridorā, es neko nesaku, tikai paeju garām, it kā nekas nebūtu. Bet iekšā viss vārās.

Man jāiemācās nevis lūgt, bet pieprasīt. Uzstādīt ultimātu, ja kaimiņš nebeigs mēslot koplietošanas telpās, es ieiešu viņa mazajā, smirdīgajā istabelē un izmetīšu visu no turienes laukā pa logu, izdezinficēšu visus kaktus. Tas viņam nepatiks. Viņš būs satriekts.

Man jāiemācās pieprasīt. Jo šis ir tāds dīvains īres līgums, kas paredz, ka man jādzīvo ar šo kaimiņu visu mūžu. Jāsadzīvo. Reizēm mums ir izdevies vienoties, bet tas vienmēr ir bijis uz laiku – nedēļu, divām vai mēnesi. Šoreiz tam jābūt konstanti. Šoreiz viņam jāsaprot, ka joki mazi.

Kā lai es panāku, ka viņš sabīstas un man paklausa?

Ņam ņam

Šie ir salāti no interneta nevis no manas virtuves

Agrāk man tas nebija tik skaidri ienācis prātā, taču lielisks līdzeklis cīņā ar SI tieksmēm var būt… ēst gatavošana. Un ne jau par kartupeļu cepšanu ar desiņām es šeit runāju.

Par to aizdomājos arī šodien, kad pati pagatavoju siera kūku ar ķiršiem un grieķu salātus. Grieķu salāti ir vispār easy peasy, esmu pārliecināta, ka jūs visi, šī bloga lasītāji un lasītājas, esat šos salātiņus gatavojuši.

Mana recepte nav varbūt ļoti klasiska (es taisu tā, kā man labāk garšo), bet es sagriezu salātos: tomātus, gurķus, zaļo papriku, melnās olīvas, fetas sieru, sīpoliem pateicu – nē, klāt pieliku baziliku bišķi un tad nevis olīveļļu, kā paredzēts, bet gan Spilvas salātu dresingu (caurspīdīgo). Nežēlīgi garšīgi, nežēlīgi, ka es jums saku!

Bet vispār – es neesmu no tiem ļaudīm, kas bieži gatavo. Man pat īsti nepatīk to darīt ikdienā. Es labāk mazgāju traukus.

Te vēl viena saite uz ļoti vizuāli skaistu WordPress blogu par ēdieniem. Iedvesmai.

Vienkārši jauka dziesma

Iesaki labu speciālistu

Uzsākšu kādu diezgan sarežģītu, taču daudziem ļoti aktuālu tēmu.
Tiem, kas nolēmuši doties meklēt palīdzību pie speciālista, vienmēr nākas saskarties ar kādu būtisku problēmu – kā atrast labu speciālistu. Jo – tādu, kas LV ļoti labi izprot SI specifiku, varētu būt vien neliela saujiņa. Iedomājieties, cik forši būtu, ja būtu tāda vieta, kuras aprakstā rakstīts apmēram šādi: ”Psihoterapija. Specializācija – sevis ievainošana, ēšanas traucējumi un uzmācīgie traucējumi.” Nu, kaut kā tā. Bet tādas vietas diemžēl LV nav (vismaz es neesmu dzirdējusi par tādu), tāpēc nākas taustīties pa tumsu bišķiņ. Un uzklausīt citu pieredzi (tikai kā gan uzklausīsi, ja nepazīsti nevienu ar līdzīgām problēmām).

Es nerunāju tikai par psihoterapeitiem, bet jebkādiem speciem, kas var līdzēt. Varbūt, ka tas ir homeopāts vai netradicionālās medicīnas pārstāvis. Varbūt pat psihiatrs, ja ir ticība zālēm (mans subjektīvais viedoklis gan ir tāds, ka psihiatrs ir vajadzīgs galējos gadījumos, tikai, ja karājies virs pašas bezdibeņa malas, un arī tad pie psihiatra iet un zāles lietot vajadzētu tikai tik ilgi, kamēr kaut cik esi nostājies uz kājām, bet pēc tam meklēt kādu speciālistu, kas ārstē bez medikamentu palīdzības).

Ir svarīgi dalīties ar informāciju, ja esi atradis labu speciālistu, kas tev jelkādā veidā ir palīdzējis SI pārtraukšanā vai vismaz uzvedis uz ceļa sākuma (galu galā, šī taču ir Dziednīca!).

Pagaidām varu ieteikt homeopāti Svetlanu Laputjko (viņa runā ļoti labi gan latviešu, gan krievu valodā), ja kāds izdomājis ārstēties šādā veidā. Te gan jārēķinās, ka homeopātiskie preperāti neiedarbojas, piemēram, pēc nedēļas. Tur jāgaida vismaz mēnesis, divi. Tāpēc mazāk pacietīgajiem, kāda esmu arī es, šis ārstēšanās veids nav tas piemērotākais. Turklāt ārsts ar tevi runās tikai tik daudz, lai noskaidrotu, kādus preperātus izrakstīt, viņš nerisinās nekādas garas diskusijas (man, piemēram, ir svarīgi runāt, runāt, runāt…). Bet, cik esmu dzirdējusi no tiem, kas cītīgi iziet homeopātijas kursus, tā tiešām esot iedarbīga lieta. Šī konkrētā ārste ir ar pieredzi tādu cilvēku ārstēšanā, kas sevi ievaino.

Laputjko pieņem Veselības namā 5, Grēcinieku 34. Viena konsultācijas reize maksā apmēram Ls 7.  

Savu psihoterapeiti sarakstā vēl nelieku, jo vēl mazliet tā kā testēju viņu. Pagaidām ir ļoti labi, bet vēl neesmu tik ilgu laiku gājusi, lai varētu par 100% apgalvot – jā, ejiet pie viņas.

Ā, un tā kā ir speci, kas paši nošokējas, dzirdot par SI problēmu, vai pat izjūt riebumu (viņi ir tikai cilvēki, lai gan profesionālis nekad neliks manīt, ka viņam ir riebums, bet diplomātiski un smalkjūtīgi ieteiks citu speciālistu), būtu laikam svarīgi pieminēt tos, pie kuriem nav ieteicams/nav vērts iet ar savām SI problēmām.

Man pašai neviens tāds īpaši negatīvs gadījums nav bijis. Bija viena speciāliste, kura bija dziļi neieinteresēta manās problēmās un ieteica man visnotaļ jokainu ārstēšanās metodi – masāžas ar ēteriskajām eļļām, kas bija visai dārgas un pieejamas turpat, viņas salonā. Nezinu, varbūt tā ir mana sakāpinātā uztvere, bet man šķita, ka viņai galvenais ir nevis pacients, bet gan viņa nauda, lai viņš to atstāj pēc iespējas lielākos kvantumos.

Tā kā  – tēma ir atvērta. Neturiet sveci zem pūra!